Mums liekas,ka mums nekā nav,bet patiesībā ir tik daudz, ko nesaskatām.Kādēļ mēs neprotam novērtēt to,kas mums ir pilnīgi, kamēr to nepazaudējam?
Dažiem no mums nav laika, lai domātu par savu dzīvi, citu un to, kas pašiem ir. Nodarbojoties ar lietām, kas interesē vai darbu, tikai nodarbojas ar savu rutīnu. Cilvēki, apkārtējie, sāk attālināties, jo nav arī iemesls priekš viņiem. Tiešām nevar atrast kādu brīvu brītiņu draudzīgām pusdienām vai piektdienas vakaram? Katram pašam arī vaig atpūsties!
Vēl,dažreiz citi nenovērtē to, kas ir,jo skatās uz apkārtējiem cilvēkiem un viņu dzīvēm. Domājot par to, kas citam ir, nav, trūkst vai būs, aizmirst par sevi unvar zaudēt visu, kas ir. Izklausās tik vienkāršimun stulbi, bet tā tas notiek un nevienam neprasa to vēlas vai nē.
Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi un mums katram ir savas problēmas. Mums apkārt ir tuvi cilvēki, draugi, radi un paziņas, bet vai mēs citreiz neatstājam attiecības ar apkārtējiem novārtā, jo esam aizņemti ar savām problēmām?
Kamēr cits sēž mājās pie datora, cits atpūšas kādā nelielā paradīzē, cits bauda tuvību ar mīļoto, cits mācās vai strādā smagos sviedros un vēl pārejie nodarbojas ar savu problēmu risināšanu un atkal jaunu veidošanu. Tomēr paliek neatbildēts jautājums par to, vai mums katram nevajadzētu reizēm vienkārši atpūsties, bet citam pastrādāt un atcerēties par mīļajiem. Vienkārši tāpat, jo viņi mums ir. Mēs reizēm iegrimstam savās problēmās tik ļoti, ka aizmirstam par viņiem un beigās varbūt var izrādīties par vēlu, lai pabaudītu šo laiku, jo esat bijis pārāk aizņemts ar savām problēmām un tad šie attaisnojumi šķiet tik jēli.
Protams, ir problēmas, kuras paliek pie sevis, tādas, kuras rodas darbā, mācībās vai arī saskarsmē ar cilvēkiem. Katru dienu notiek kāds kaut neliels sava viedokļa izteikšanas strīds ar citiem. Tā ir ikdiena, kura mums šķiet pavisam parasta, bet reizēm pateiktais var arī būt pārāk skarbs vai arī nepiemērots citam. Paša pateiktais var šķist nenozīmīgs, vienkāršs un nekas neparasts, bet otru tas, varbūt, aizskāra. Pat ļoti. Ļoti dziļi. Un kamēr otram sāp, pats šos sāpju radītājs to pat nenojauš. Vienam šī ir problēma, bet otrs pat nenojauš par vēl vienu jaunu problēmu.
Bet cik liela problēma ir, redzot savu māti, galīgi izkāmējušu kā baznīcas žurku?! Lai arī agrāk viņai ir tikušas atņemtas tiesības audzināt savu bērnu alkoholisma dēļ un viņai dzīvē ir bijusi vajadzīga tikai nauda jaunai cigarešu paciņai un pudelei, bet par visu pārejo un pārejiem vienalga. Vēlāk izdzīvojusi uz kāda drauga, dzīvesbiedra vai vienalga kā nosaucama cilvēka pleciem un iztikas, tagad izskatās kā staigājoša kaulu čupiņa ar pāri pārvilktu plēvi, kura karājas pāri tā, it kā būtu vairāk kā 100 gadus veca.. Un, lai vai kā, bet viņa lūdz naudu.. Naudu nevis ēdienu, kaut arī ir izsalkusi un ir jātaisa 2 operācijas. Viņa tomēr ir māte, kas tikai cenšas lūgt savam bērnam palīdzību. Bet.. Tā patiesībā nevarētu teikt. Viņu pat nevarētu nosaukt par māti, jo viņa nekad mūžā neko nav iemācījusi savam “bērnam”. Tikai radījusi traumu uz cilvēkiem, kas lieto alkoholu vai cigaretes. Un viņai to naudu pavisam noteikti nevaig ne ēdienam, ne izdzīvošanai. Mātei vaig jaunu paciņu, pudeli, nevis dzīvi. Un tomēr žēl.. Lai arī kādu postu izdarījusi, lai arī kas viņa būtu - viņa tomēr ir un paliek bērna māte. Slikta, nelabojama, nederīgas, bet tomēr māte, un bērns viņu mīl par spīti visam, jo asinis tomēr nenozīmē tikai vārdu. Nekad.
Citu problēmas saistās ar vārdu “mīlestība”. Vārds, kas nozīmē tik daudz, kam īsti nozīmi nevar paskaidrot un tomēr visi zin, kas tas ir, kādas sāpes tas nodara un ka šī lieta spēj likt darīt visneiedomājākamās lietas ar cilvēku. 2 cilvēki, kas iemīlas un pavada jauki laiku kopā domā, ka šī lieta ir labākais, kas ar to noticis. Jā, varbūt arī ir, bet tas var būt līdz tam, kamēr sākas šī otra puse. Pēc kāda laika arī sākas nesaskaņa par sīkumiem, par nenozīmīgām lietām un nozīmīgām un beigās jau tādām, ko paši nezin iemeslu. Sāpinot viens otru, sāpinot sevi.. Visiem sāp un nevienam nepatīk. Tad to sauc par naudu, bet patiesībā tā ir mīlestības otrā puse. Otrā, nepatīkamā, sāpīgā. Vissāpīgāk ir redzēt otru raudam. Lai arī kāds naids vai strīds būtu, redzot mīļoto raudot, vēlies palīdzēt pat tad, ja pats esi pie tā vainīgs. Bet mūsu lepnums jau citreiz ir pārāks par to. Lai arī paši nožēlosim un noskatīsimies kā pašiem sāp, jo otram sāp, neiesim jau zem sava lepnuma. Kur nu! Bet tā nu tas ir, bija un būs.
Mums apkārt ir draugi un radi, kuri vienmēr būs ar katru no mums. Lai arī kādas problēmas būtu ar darbu vai jebko citu ir citi cilvēki, kas būs ar mieru palīdzēt, tādēļ nevaig aizmirst par tiem. Vaig pateikt visu, ko domājat un dažreiz nolikt savas problēmas malā, lai pabūtu ar tiem vai arī izstāstītu un palīdzētu. Lai atrastu kopīgu risinājumu..
Ir dažnedažādākās problēmas, bet mēs jau to uzskatām par ikdienu. Un tas nav labi, jo ikdienai nevaig būt problēmām pilnai, vaig atrisināt un citās neiekulties, bet gan izbaudīt to, kas notiek vai priecāties par to, cik labi ir un to, kas nenotiek. Priecājieties, kamēr vēl varat, mīliet apkārtējos un neaizmirstiet samīļot viņus vienkārši tā pat!
love, fun, memories and experense is that will stay forever and that things will stay forever. oh my.. that really was so good week! luv u all < 333
Ir gada skaistākais laiks - Ziemassvētku laiks! Ārā skaisti snieg sniegs, kaut arī jau otro dienu ir virs 0 grādiem un ārā tas sniegs īpašu prieku nenes.. Es te tā sēdēju un domāju par to, kādas vispār tagad jauniešiem ir vērtības. Cik daudzi reāli ir apzinīgi? Cik daudzi reāli saprot par ko vispār vēlas kļūt nākotnē? Cik daudzi reāli kontrolē savas izklaides, alkoholu un citas izklaides? Cik daudzi novērtē savus draugus un vispār ģimeni?
Man liekas, ka Ziemassvētku laiks ir piedošanas, jaunu cerību un sapņu laiks. Tas varētu būt tas klusais un mierīgais laiks, kad pārdomāt dzīvi, savas iespējas, to, kas ir blakus, kas nav, ko vēlētos, kas ir labs noticis, kas pietrūkst… Bet daži pilnīgi mani spēj šokē ar to vien, ka Ziemassvētki ir viņiem vēl viena diena kad tusēt. Ziemassvētkos ir jābūt ar ģimeni.. Vismaz vienu dienu kopā.. Kad tad vēl, ja ne Ziemassvētkos?!
Labi, beigšu uztraukties par viņiem un priecāšos par to, ka man ir tik daudz un to, ka šodien jauki pavadīju dienu kopā ar savām meitenēm - Lindu un Dārtu. :)
P.s. Kaut arī Ziemassvētki beidzas.. Priecīgus Ziemassvētkus un novēlu jaunajā gadā piepildīt savus mērķus!
Šitie mīļuki @kituka123 pie manis
TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI
Lāčplēša diena
LATVIJA
Kādu laiku atkal esmu te klusējusi.. Dzīve ir forši, viss pamazām ar vien vairāk bīdās pareizajos plauktiņos, ja neskaita vienu lielu mīnusu, bet nu tas tā..
Šobrīd gan kaut kā skumīgais uznāca. Pat nezinu par ko, vienkārši emocijas. Tik ļoti gribas vienkārši atpūsties, gulēt visu dienu gultā un slinkot vai kaut ko tādu! No rīta paspēju arī satikt māsu.. Traki ilgi nebiju viņu satikusi un baigi priecājos par to, ka beidzot viņu satiku. Bijām pie zirgiem un tā, pastrādājām. Viss jau tā forši, ja tur tikai nebūtu daži tādi cilvēki, kas uzskata, ka zin par visiem visu daudz labāk, kaut gan patiesībā tās ir tikai viņu iedomas un viņi nezin neko. Tracina. Un tad vēl izdomā izkomandēt mani it kā es būtu kāds pakalpiņš ar anormāli daudz brīvo laiku, kas paradzēts viņas iegribām.
Nedaudz arī paskumu par to, ka ar zirgu strādājam un tā, viss baigi forši un tad pēkšņi uzliek tādu, kas izbojā.. Tas ir tik tracinoši arī, jo viss darbs vējā. Vienkāršāk būtu tad jau neko vispār nedarīt nekā cīnīties un tad palaist vējā un tad vairākas reizes censties atgūt. Nu jā, varbūt es eju pārāk reti, bet nu ajj…
Un diezgan jauki jau arī ir tas, ka cilvēks, ar kuru tu nerunā un nesazinies, pēkšņi sāk vainot tevi pie kaut kādām savām mantām vienkārši tāpat. Vienkārši tādēļ, jo viņam nav nevienu citu ko vainot. Atvainojiet ?!?! Es esmu kkāds, kas vienmēr pie visa ir vainīgs ?! Izskatās, ka jā.
Būšu daļu savas bēdas izklāstījusi.. It kā jau nav forši, bet nu domāju, ka tpt nevienu neinteresēs un neviens neizlasīs, tā kā.. lai jau ir.
Linda Veide
Linda Veide
← Older Entries Page 1 of 46
Hope you like!
***
ELINA KETTY N.
